Читать книгу Pūķa ēna. Princese онлайн
– Ņem to prom! – Rus īsi pavēlēja.
Vienu reizi Stjopka ar viņu nestrīdējās, viņš tikai nopūtās un piecēlās un kaut kur devās. Svetka paskatījās uz viņu ar sarūgtinātu skatienu un, paķērusi savu kokteili, gandrīz visu uzreiz izsūca to pa salmiem.
Kādu iemeslu dēļ tūlīt pēc tam es nokļuvu mūsu kotedžas, ko mēs kopā īrējām, lieveņa. Ruslans nostājās man pretī, skatījās man acīs, liekot manai sirdij pārspēt pukstēt. Un tad pēkšņi viņš pieliecās uz skūpstu. Es piegāju viņam pretī, vēlēdamās uzlikt plaukstas uz viņa krūtīm, bet mani sagaidīja tikai tukšums. Nebija vairs ne Ruslana, ne lieveņa, un visapkārt virpuļoja sniegs, lai kur tu skatītos.
– Ruslans? Rus! Kur tu esi?
Atmiņas krita pār mani kā daudzu tonnu smaga lavīna, atgriežot katru nodzīvoto sekundi. Es atcerējos mūsu trako freeride un tā bēdīgo beigas. Un Ruslana, kas brauca kaut kur aiz manis. Un pat mana atzīšanās, pirms es šeit nokļuvu…
Kā viņam iet? Kā ar viņu? Vai viņš ir dzīvs?
Es uzlēcu gultā, izplūdusi asarās.
4. nodaļa. Es varu dejot, es varu spēlēt… tamburīnu
– Ashshe, miteri, ashshe! – pavisam netālu atskanēja čīkstoša veca balss. – It mare sina pinoto.
No pārsteiguma es nodrebēju un skrēju uz sāniem, instinktīvi satverot zobenu zem segas. Noliku vakarā blakus. Pretī, uz improvizēta trīs kāju ķeblīša, sēdēja sirma veca sieviete, pastiepdama man kūpošo bļodu.
Es nesapratu ne vārda no teiktā. Valoda, ko viņa runāja, nebija līdzīga nevienai, ko viņa prata.
"Kaut es zinātu, ko tu saki…" Es klusi nomurmināju zem deguna un sveicināju sievieti: "Sveika, vecmāmiņ!"
Varbūt viņa, noklausījusies manu runu, pāries uz krievu valodu?
"Es novēlu jums arī labu, mazmeitiņ," viņa pasmaidīja, un šoreiz es sapratu katru vārdu. Bet šie vārdi nebija krieviski… – Iedzer, tas palīdzēs. "Viņa iedūra manās rokās krūzi, kas smaržoja pēc zālēm. – Un es izlēju jūsu pagatavoto brūvējumu. Ja peles turētājs stāv ilgāk par stundu, viņš pārvēršas par īstu indi! Protams, viņi to dzer svaigu, un arī tad tikai k’kha-ter, kad gatavojas pravietot.