Читать книгу Laika cilpa онлайн
Tomēr praksē Nikolajs nekad neatbildēja uz tālruni. Pirmkārt, zvani nāca diezgan reti, varbūt trīs četras reizes visās viņa nakts maiņās, otrkārt, cik svarīgi tas varētu būt skolā? "Viņi būs pacietīgi līdz rītam," Nikolajs sev sacīja, pacietīgi skatīdamies uz aparātu, kas trīcēja no neatlaidīgajiem triliem.
Taču šodien izmisīgi grabošs signāls lika viņam saraustīties.
– Sasodīts! Es vienkārši uztraucos par šo skolu! – viņš zvērēja apakštonī, ar pudeli paceltu pie mutes gaidīdams, kad nolādētā mašīna pārstās zvanīt un varēs mierīgi saslapināt viņa rīkli.
Tomēr… viņš pat nedomāja par klusēšanu. Viņš pļāpāja kā neprātīgs, piepildīdams tukšo gaiteni ar savu neģēlīgo, grabošo skaņu, gluži kā veca kaķa balsi.
Sargs pagriezās un atskatījās – tālumā bija redzamas atvērtās kabineta durvis. No tā gaisma iekrita koridorā greizā taisnstūrī un tajā bija kaut kas mistisks, citpasaulīgs. Viņš lēnām nolaida pudeli uz grīdas un pēkšņi, negaidot no sevis, pārmeta krustu.
Tajā brīdī it kā apburts iezvanījās otrs telefons – direktores kabinetā, tad trešais uzņemšanas telpā un tad skolotāju istabā – tālāk gaitenī.
Nikolajs apstulbis raudzījās sev priekšā, cenšoties saprast, kas notiek. Taču vīns, ko viņš dzēra, neļāva viņam prātīgi domāt.
Viņš mēģināja atcerēties, kāds bija pulkstenis, bet nespēja, vajadzēja būt ap vienpadsmitiem vakarā, ne vairāk.
"Ja tā ir augoša huligāna palaidnība, tad viņi daudz nedomās," viņš domāja, savilkdams dūres.
Nepamanījis pie kājām nolikto pudeli, viņš metās uz priekšu, lai pēc iespējas ātrāk izslēgtu strāvu telefoniem. Uz pusēm pārgrieztais “Agdams” ar šķindoņu nokrita uz saimniecības telpas betona. Uz grīdas uzreiz izplatījās melns, šķietami asiņains traips.
Viņš zvērēja, metās pēc pudeles, vēlreiz uzsita tai ar kāju, tā aizlidoja kāpņu virzienā un noripoja pagrabā, atstājot aiz sevis smaržīgu tumšu taku.
Nikolajs kļuva mežonīgs. Smagi elpodams, viņš spļāva viņas virzienā, pagriezās un skrēja uz biroju.
Viņa smagais ķermenis šūpojās uz sāniem, kājas, pildītas ar svinu, tik tikko paklausīja, bet sirdi plosošais telefona zvans nepielūdzami un neatlaidīgi vilka viņu uz priekšu.