Читать книгу Zem zvaigžņu kuģa spārna онлайн

Stomp, stomp, stomp baby. Es staigāju un dungoju pie sevis. Klusums kaut kā lika man pat trakot. Vienīgais veids, kā aizbēgt, bija tava balss. Acīmredzot Venēra uzskatīja savu uzdevumu par pabeigtu un atkal pazuda. Es gāju pa koridoru. Sānos dažreiz bija durvis bez identifikācijas plāksnēm. Vai nu viņi krāpās ar simulāciju, vai arī patiesībā uz šīm durvīm vēl nebija identifikācijas zīmju.

Sekojot navigatora norādījumiem, vispirms nogriezos pa kreisi, tad vēl pēc simts soļiem pa labi, un tad vēl pēc septiņdesmit četriem soļiem sasniedzu maršruta beigu punktu. Es ieskrēju jaunās durvīs. Uz šīm durvīm atšķirībā no visām iepriekš redzētajām bija uzraksts. Uzraksts vēstīja: "Reaktora vadības telpa." Tieši tāpat – zāle, nevis telpa, nevis vadības telpa, bet vienkārši zāle. Iztēle uzreiz uzzīmēja dīvānu, kafijas galdiņu un televizoru, kas pārklāja visu sienu. Man bija jāpiespiež sava griba, lai padzītu apsēstību un atgrieztos realitātē. Realitāte mani sagaidīja ar kārtējo kombinēto slēdzeni. Es nolēmu, ka esmu visgudrākais, un apņēmīgi ierakstīju to pašu kodu. Sistēma domāja, mirkšķināja sarkani un pat kaut kā sarkastiski paziņoja: “Atlicis viens mēģinājums. Ja tiek ievadīts nepareizs kods, durvis tiks aizslēgtas." Man palika auksti.

– Venēra, kāds šeit ir kods? – es praktiski iekliedzos.

Tūlīt atkal parādījās Venera.

"Pieci, četri, trīs, divi, viens," viņa atkal lēni un skaidri teica kodu secību.

Tie nelieši! Es sajutu tieši savās muguras smadzenēs, kā tehniķi un Makss tagad skatās uz mani un smejas. Un atkal liek likmes uz to, cik ilgi es izturēšu, pie kāda pārbaudījuma izlauzīšu. Es pagriezos un paspiedu dūri gaisā. Protams, varēja negriezties, bet dūru kratīšana pret sienu – tas jau smaržo pēc vājprāta.

Es atgriezos pie bloķēšanas paneļa un sāku ievadīt kodu. Mums ir jākontrolē sevi. Ar pēdējo numuru es mazliet steidzos, un mans pirksts uzvalka cimdā aizķēra blakus esošo pogu. Es sastingu ar pirkstu piespiestu pie pogas. Pār manu muguru pārskrēja nodevīgs vēsums. Es pat jutu, ka pār manu roku noskrien zosāda un visi mati uz tās sacēlās stāvus.