Читать книгу Kurš no klasesbiedriem esi tu? Saziņas noslēpumi ar vienaudžiem онлайн

Mūsu 6 “B” (beidzas)

Nākamajā dienā pieķēru brīdi, kad garajā starpbrīdī klasē nebija palicis neviens cilvēks, ātri pievienoju vatmaņa papīru ar uzlīmētām fotogrāfijām (galu galā beidzās ar fotoreportāžu!) sienu un izgāja koridorā. Pie loga, kā vienmēr, klusi un neuzkrītoši cilvēki čukstēja (autors acīmredzot domā peles).

Pirmie klasē ienāca Dvorņikovs un Vtorņikovs. Tad – neuzkrītošs. Pēc tam – daži neuzkrītošāki. Tad – Ivanovs. Toreiz es nolēmu, ka, iespējams, ir pienācis laiks aplūkot savus darbus.

…Ap vatmana papīru bija ļaužu pūlis.

– Un šeit! Skaties, Ivanov! – Dvorņikovs sajūsmā iesaucās. – Viņš kā vienmēr pastiepa roku un ved! Ha ha! Lieliski!

Šajā laikā Jūlija ienāca klasē un, kā parasti, pagrūda visus malā, piegāja tuvāk fotogrāfijām. Viņa droši vien nevarēja sagaidīt, kad atkal varēs sevi apbrīnot. Kāds iesmējās. Salīdzinājumā ar tiem, kas entuziastiski un pašaizliedzīgi krīta un vāca lapas, Jūlija, stāvot pie bērza ar skatienu debesīs, izskatījās vienkārši smieklīgi.

– Kādas muļķības! – Džūlija dusmīgi sacīja un pagāja malā.

– Dodieties, cilvēki, nīlzirgs nāk jums pretī! – ar savu parasto smieklīgo joku viņš ielauzās Miļņikova klasē un apstājās. Pirmkārt, tāpēc, ka neviens nesmējās, otrkārt, visi pagriezās un sāka uz viņu īpaši skatīties.

– Kas tas ir? – Miļņikovs apmulsa un devās pie sienas. Kamēr viņš skatījās uz fotogrāfijām, visi turpināja viņu skatīties. Un tam bija iemesls! Es ievietoju visas bildes, kurās bija redzams Miļņikovs darbā. Izrādījās, ka tad, kad viņš nerīkojas kā bufons, viņam ir ļoti skaista, garīga seja!

Miļņikovs apsēdās pie rakstāmgalda un, dīvainā kārtā, klusēja, līdz atskanēja zvans. Tikmēr pārtraukums beidzās, un visa klase jau bija pārpildīta pie sienas.

– Ak, paskaties, Sētnieki ar divām slotām!

– Un Yulka, Yulka, ir jautra, viņa neko nedara! Visi strādā, bet viņa stāv!

– Kā parasti!

– Un šeit ir mūsu zvaigzne! – Dvorņikovs pēkšņi iesaucās.

– Kāda zvaigzne? – visi neviļus paskatījās uz Jūliju, kura turpināja stāvēt ar aizvainotu skatienu.