Читать книгу Kurš no klasesbiedriem esi tu? Saziņas noslēpumi ar vienaudžiem онлайн

Galu galā arī es par to nebiju domājis iepriekš.

Kāpēc Miļņikovs raud?

Nākamajā dienā, ierodoties skolā, uz klasesbiedriem skatījos pavisam citām acīm. Bija smieklīgi redzēt, kā Vtorņikovs un Dvorņikovs nemitīgi lidinājās ap Jūliju, kā viņi no visa spēka viņu mudināja, kad viņa, kā vienmēr, saburzīja pie dēļa.

Interesanti izrādījās vērot tos, kuri sevi nekad ne par ko neparāda. Pārtraukuma laikā viņi sadalījās grupās un par kaut ko čukstēja. Un pie loga kā vienmēr viena pati stāvēja Rita. Šķiet, ka viņa nemaz necieš no tā, ka joprojām ne ar vienu nav sadraudzējusies. Dīvaini…

Manas domas par Ritas neizprotamo uzvedību pārtrauca zvans – man bija jāvirzās uz klases pusi. Sekojot man, gandrīz notriekt pie durvīm, ar vārdiem "Iekāp rindā, nāc rindā, desa!" Miļņikovs piesteidzās garām reaktīvai strūklas ātrumā. Viņam galvā bija jestra cepure, viņš vicināja rokas un kā muļķis skraidīja starp rindām, līdz Dvorņikovs viņu paklupa. Miļņikovs nespēja pretoties un nokrita uz grīdas tieši skolotājas galda priekšā.

"Nu, kā vienmēr, Miļņikovs uzjautrina cilvēkus," sacīja ienākušais matemātiķis. Miļņikovs pielēca kājās. – Nē, es tev vēl neļaušu sēdēt savā vietā. Tā vietā, lai dienu no dienas spēlētu jestru lomu, tu, Miļņikov, labāk būtu sācis apgūt kaut vienu priekšmetu. “Visu šo laiku Miļņikovs, turēdams rokā cepuri, stāvēja uzmanībā un tajā pašā laikā paspēja taisīt sejas. "Sēdies, Miļņikov," matemātiķis nopūtās. – Vai jūs domājat, ka es neredzu, ka jūs mēģināt šo situāciju pārvērst cirka izrādē?

– Muļķis! – Dvorņikovs kliedza.

Miļņikovs devās uz savu vietu. Dvorņikovs viņu atkal paklupa, taču šoreiz viņam izdevās noturēties un nenokrist. Tomēr viņa cepure nokrita no galvas tieši uz skaistās Jūlijas rakstāmgalda.

– Cik no tevis visi ir noguruši, trakais klaun! – viņa teica un ar pretīgu skatienu noslaucīja vāciņu no rakstāmgalda. Jestera cepure nokrita man pie kājām, Miļņikovs noliecās – un es redzēju viņa seju pavisam tuvu. Viņš turpināja smaidīt, bet man šķita, ka viņa acīs dzirkstīja asaras. Kāpēc?