Читать книгу Glābiet raganu, vai nekromanti šeit ir kautrīgi онлайн

– Dzert?

Alise vienaldzīgi paraustīja plecus un pavisam nepiederošā balsī, kurā pavīdēja aizsmakusi notis, mierīgi atbildēja:

– Kā vēlies…

Vīrietis, pat nesaraujoties, iedzēra malku dzēriena. Viņa seju pārskrēja apjukuma ēna. Viņš ar mēli nobrauca gar apakšlūpu, atpazīdams garšas notis, bet neko nevarēja pamanīt.

Ilga mokoša gaidīšana. Pulksteņa zvans, kas atspīdēja no akmens sienām.

– Kurā glāzē bija inde? – Gregorijs aizsmacis un novēloti jautāja.

Ragana lēnām piecēlās un apstaigāja galdu, apstājoties pretī vīrietim. Viņa pati pienāca tik tuvu, ka neķītrā deja šķitīs šķīstības zvērests. Viņa piecēlās uz pirkstgaliem, lai sasniegtu vīrieša seju, ieelpotu viņa aromātu ar sāls un vetivērijas notīm un izelpotu viņa lūpās, gandrīz pieskaroties:

– Uzminiet… – Gregorija plaukstā iekrita indes pudele, kura, kā jau sarunas sākumā, bija pilna.

Meitene lēnām atkāpās.

"Dodiet man nedēļu," burvis klusi jautāja. – Ja mēs nesadarbosimies kopā, es jūs nosūtīšu uz pirmo dirižabli. ko tu saki?

– Dirižablis? – ragana noskaidroja. Tas, ka viņi atrodas kaut kur karalisko zinātnieku attīstībā, jau sen tiek baumots, bet mazā pilsētiņā. Vainags ieliek dzelzceļu šķembā, pa tējkarotei. Un šeit ir vesels dirižablis. – Vai viņi jau ir atbrīvoti?

"Viņi jūs izlaidīs jūsu dēļ," burvis apliecināja.

"Nedēļa…" viņa klusi atkārtoja un, paņēmusi līdzi krūzi, devās ārā no virtuves.

"Alise," Gregorijs sauca gandrīz pie sliekšņa. Rokās viņš turēja indes pudeli. – Kā man vajadzētu novērtēt jūsu rīcību?

Maģisko ugunspuķu mirdzumā šķidrums mirgoja zeltainā dūmakā. Ragana pacēla uzaci un nopietnā tonī teica.

"Neizgudrojiet neko nevajadzīgu, man vienkārši nebija līdzi pretlīdzekļa."

Trīs dienas ir pagājušas. Tad vēl četras. Un tad divas nedēļas. Un mēnesi.

Burvis un ragana iemācījās dzīvot pēc jauniem noteikumiem. Viņš viņai netraucēja, viņa no viņa izvairījās. Bet vakaros viņi satikās virtuvē. Tā ir kļuvusi par nelielu tradīciju. Un tad burvji pārcēlās uz bibliotēku. Viņa ar tēju, viņš ar brendiju. Meitene novilka kurpes, pabāza kājas zem sevis dziļā atpūtas krēslā, stāvēja nekustīgi ar vēdervēderu lielo krūzi rokās un ieelpoja cepumu aromātu no skārda. Vīrietis paņēma no dīvāna atzveltnes vilnas segu un pasniedza to viņai. Viņš pats izstiepās uz tā paša dīvāna, lasīja grāmatu un nolika glāzi alkohola tieši uz grīdas.