Читать книгу Nosaukts par eņģeli онлайн

Pagāja pietiekami daudz laika, pirms sāka parādīties kaut kas līdzīgs mājai.

–Vai varam iedzert tēju? – mājsaimniece maigā balsī jautāja.

"Varbūt jā," es atbildēju, juzdams, ka izsalkuma lēkmes jau tuvojas manam tukšajam vēderam, kas nebija paēdis brokastis.

"Tad iesim, es jau uzliku tējkannu!" – Marija Petrovna aicinot pamāja ar roku.

"Tā nav slikta vide, tas ir tikai baroka stils," es nespēju novaldīt savu apbrīnu.

Mūsdienu pasaulē tas šķiet nedaudz lipīgs.

Bet man šķiet, ka tāds klasisks skaistums ir velti novērtēts par zemu.

Lustra vien ir tā vērta – visa no grebta vara ar skaistiem toņiem liliju formā.

Sienas klātas ar zeltaini zilām tapetēm, kas savā struktūrā ir līdzīgas gobelēniem.

Milzīgs ādas dīvāns un divi atzveltnes krēsli, ar virpotām vara kājām, starp tiem, vidū līdzīgs lakots galds.

Antīks sarkankoka skapis, brūni sarkans un spīdīgs, saturēja skaistus traukus un figūriņas, figūriņas dažādām gaumēm. Šeit droši vien ir daudz senlietu.

– Ejam uz virtuvi! – mājsaimniece pavēlēja.

Tālāk gāju pa garu koridoru, kas savienoja dzīvojamo istabu ar citu telpu daļu, kuru sienas rotāja senas gleznas ar mūsu senču portretiem.

– Apsēdieties – šeit ir krūze, šeit ir svaigi pagatavota tēja. Es ceru, ka tu būsi melns? Man nav nekā cita.

– Jā, es dzeru jebkuru tēju. Paldies.

"Šeit ir kāpostu pīrāgi, palīdziet paši, tie ir ļoti garšīgi, saimniekam tie patīk." Mīklu gatavoju pēc īpašas receptes. Es jums neteikšu, pat nejautājiet,” saimniece izplūda smieklos.

"Mmm, cik garšīgi," es nomurmināju, dāsni iekost pīrāgu.

"Es zināju, ka man tas patiks, visiem garšo mani pīrāgi."

– Saki, cik ilgi tu jau strādā šajā mājā?

"Kopš Roberta vecāku nāves esmu pieņemts darbā, lai rūpētos par māju." Šo vietu atradu caur sludinājumu. Slava tev, Kungs! Esmu tik pateicīga Dievam un liktenim, ka šeit strādāju. Godīgi sakot, tas ir daudz darba, bet man tas patīk. Šeit es daru to, ko man ir paticis darīt visu savu dzīvi.

– Izrādās, ka visas šīs puķes, viss pagalma skaistums ir tavs nopelns?

– Ak jā, es tos iestādīju, ravēju un laistīju. Tie ir mans noiets, mans hobijs, varētu teikt. Jūs rūpējaties, ieguldāt enerģiju, un tas nav velti. Tad viņi zied visās krāsās, un tad es priecājos. Un tavas acis nevar beigt uz tevi skatīties, un tavs deguns nevar beigt šņaukt,” ar entuziasmu sacīja Marija Petrovna.