Читать книгу Aizraujoša ģeogrāfija онлайн
– Autors deg! Krievu valodas Ftopku sovars!
Metodijs, sastindzis no šausmām, vēroja, kā uguns tuvojas gan viņam, gan viņa dārgajai kolekcijai.
Un tikai Alīna, kura kāda brīnuma dēļ nezaudēja savaldību, izstiepa roku, atbrīvojusies no vārdnīcas, un kliedza:
– Smilšu vētra!
Burvestība atkal spontāni parādījās viņas atmiņā, no kuras grāmatas vai filmas – viņa neatcerējās. Meitene iztēlojās, kā zeme sāka kustēties zem viņas kājām, kā putekļi pacēlās kolonnā un cirkulēja ap viņas kājām, bet pēc tam izklīda un to pārklāja uguns, kas gandrīz bija nonākusi poliglota burvju vārdnīcās. Vectēvs sēdēja uz ceļiem, ar bailēm skatījās uz apdegušo vilnu uz viena no ādas paklājiem, un viņa dzidri zilajās acīs sariesās asaras. Viņa kolekcija tika saglabāta!!!
Kad Alīna nolaida roku, tornado pārstāja cirkulēt, un smiltis nokrita zemē vienmērīgā lokā ap meiteni. Noteikti pēc šīs burvestības burvju mākslinieka dzīvoklim bija nepieciešama tīrīšana.
Burve nolika Ožegova vārdnīcu uz galda pie Dana kājām un skatījās uz veco vīru ar valdzinošu skatienu:
– Iemāci viņam krievu valodu atpakaļ! Izlabojiet savas kļūdas.
Pateicībā par kolekcijas saglabāšanu Metodijs piekrita, neskatoties uz to, ka ugunsgrēks notika Alīnas neuzmanības dēļ. Kaut kā vecais vīrs ātri aizmirsa sliktās lietas, bet likās, ka labās lietas viņš ilgi atcerējās labi. Viņš neprasīja no drosmīgās burves simts dolāru apmaiņā pret nekromanta pussadegušo banknoti, kas izlīda no smilšainā kalna.
Vectēvs izkratīja smiltis no sandalēm un lūdza Denu nokāpt no galda un apsēsties uz krēsla.
– Noskuj sevi! – klients izbāza mēli vectēvam.
– Es tevi noskūšu! – burvis ievaidējās, iespērdams vienu no galda kājām.
Dens kaut ko gaidīja no vecā vīra, bet ne to, ka viņa kāja paliks uz goda vārda. Rezultātā viņš sāpīgi nokrita uz muguras, atsitoties ar galvu pret vārdnīcu kaudzi.
– Tu esi muļķis, sapuvis vecis, cirvgalvis! – viņš caur zobiem nočukstēja, paceļot no grīdas nodzisušo lampu.
Alīna izņēma to no burvju mākslinieka rokām un, sarāvusi pirkstus, aizdedzināja dakti, vēlēdamās iedot lampu vectēvam, taču tā nebija. Nekromants to turēja pie pamatnes ar spēcīgu tvērienu un negrasījās no tā padoties. Viņš paraustīja lampu pret sevi tā, ka burve gandrīz ar degunu iekrita vecā vīra Metodija putekļainajās, izkaisītajās grāmatās. Dens saspieda lampu kreisajā rokā un ar labo sāka kustēties pāri liesmai, it kā viņš rakstītu gaisā greznas rūnas. Lūk, kā nekromanti buram savus burvestības!