Читать книгу Slepena koncentrācijas nometne онлайн

– Tātad jūs sakāt, ka šis Kaufmanis aizbēga, bet tā sieviete palika? – Mašarins noskaidroja.

«Jā, jā,» apstiprināja Jans Kitsaks. – Viņa palika. Un tas man šķiet dīvaini. es nesaprotu…

– Kas te nesaprotams? – Semjons Martiņoks pasmīnēja. – Kad tu skraida apkārt, nav laika saimniecēm. Kurš šādos gadījumos velk līdzi skaistules? Kaut es varētu šeit izdzīvot… Tā ir ierasta lieta!

– Ak nē! – Jans Kitsaks karsti iebilda. – Viņa nebija kokāne… saimniece. Viņa bija kāds cits!

– Kāpēc tu tā domā? – Mašarins samiedza acis.

«Viņa neizskatās pēc Kohankas,» šaubīgi sacīja Jans Kitsaks. – Kohanki – viņi visi izskatās vienādi. Lai gan viņi nelīdzinās viens otram, viņiem joprojām ir viena un tā pati seja. Es domāju, ka lorda virsnieki saprot, ko es gribu teikt. Es tajā restorānā redzēju daudz sieviešu… Bet šai sievietei ir pavisam cita seja. Pavisam citādāks…

– Kas ir otrs? – Martiņoks jautāja.

«Nu, vēl kaut kas…» polis bezpalīdzīgi kustināja pirkstus. – Viņi izskatās pēc suņiem. Jā, suņiem. Es runāju par vācu kohankām, citas neesmu redzējis. Kas rakstīts uz suņa sejas? Padevīgs savam saimniekam. Padevība… Tā tas ir ar vācietēm. Bet šai sievietei ir pavisam cita seja. Uz viņu ir auksts… auksts. Un tomēr – dusmas.

«Jūs teicāt, ka viņa ir skaista,» apmulsis sacīja Semjons Martiņoks.

«Aukstums arī ir skaisti,» iebilda polis. – Tikai šis ir pavisam cita veida… skaistums.

– Nu, kas, tavuprāt, viņa ir? – jautāja Mašarins.

«Es nezinu,» Jans Kitsaks paraustīja plecus. – Kurš man par to pastāstīs? Bet es domāju, ka… Ja viņa nav pamesta kohana un ja viņa kaut ko runāja ar pašu Kaufmani, un ja viņus apkalpotu tas pats viesmīlis, kurš arī pazuda no restorāna, tiklīdz pilsētā ienāca jūsu armija, un, ja Kaufmane aizbēga, bet viņa palika, un tagad viņa iet uz restorānu ar kādu poli, un tas katru reizi ir viens un tas pats polis, tad…

«Tas viss ir ļoti interesanti,» Mašarins pabeidza polieti.

«Jā, jā,» piekrita Jans Kitsaks. «Tas ir ļoti cekavi… Tāpēc es atnācu pie jums, lai pateiktu… Man nepatīk vācieši,» viņš pēc pauzes piebilda. – Man viņi nekad nav patikuši. Un es vēlos jums palīdzēt. Ja jūs, protams, man ticat.