Читать книгу Slepena koncentrācijas nometne онлайн
Meitene uzreiz ieradās uz zvanu.
«Jadviga, mana meita un mana asistente,» mazais vīrietis iepazīstināja meiteni. – Jadzia, šī dāma vēlas skaisti ģērbties. Ņem viņu līdzi un dari visu pareizi. Kungs, virsniek, jums būs jāgaida. Ko darīt – sievietes skaistumam nepieciešama pacietība! Vai varbūt virsnieks kungs arī vēlas nopirkt sev…
«Viņš negrib,» Semjons pārtrauca mazo cilvēku. – Mēs saģērbsim dāmas.
– Ak, es tevi saprotu! – cilvēciņš uzreiz piekrita. – Visam savs laiks!
«Ej un izmēģiniet to,» Semjons čukstēja Pavlinai.
Bet Pavlina stāvēja un turpināja stāvēt.
– Priekš kam tas viss? – viņa čukstēja pretī.
«Tāpēc, ka tas ir karš,» atbildot čukstēja Semjons.
Pavlina nopūtās un šaubīdamies paspēra pēc klusējušās Jadvigas.
…Pavlina parādījās apmēram pēc pusstundas. Semjons paskatījās uz viņu, un viņa lūpas neviļus nodrebēja. Jo tā nebija Pavlina, bet kāds cits. Viņa priekšā stāvēja kalsna, lielām acīm, gaišmataina meitene un no apmulsuma nezināja, kur likt rokas. Viņai bija ģērbusies civilkleita gaiši zilā krāsā, galvā bija tādas pašas krāsas pūkaina berete, kājās – gaiši un eleganti ziemas zābaki, bet pāri rokai bija viegls mētelis ar kažokādas oderi. Un tas viss vienkārši apbrīnojami piestāvēja Pavlinai, padarot viņu neatpazīstamu.
«Izrādās, ka viņa ir tik skaista…» Semjons neviļus nodomāja. «Vai ir iespējams cīnīties, kad tu esi tik skaista?…» Un Semjons nevarēja iedomāties neko citu; tagad viņu piepildīja nevis domas, bet jūtas un emocijas. Bet veikala īpašnieks, ieraugot pārveidoto Pavlinu, bija vienkārši sajūsmā.
– Ak, kāda skaista dāma! – viņš augstā balsī čivināja. – Ko tu domā – skaistas civildrēbes! Kā tas maina cilvēku, it īpaši, ja šis cilvēks ir jauna skaista dāma! Domāju, ka virsnieks man piekritīs! Vai tu man piekrīti? – viņš paskatījās uz Martinoku.
– Kas? – Semjons pamodās. – Ak, nu jā… Skaistas civildrēbes… Protams…
«Šeit…» Pavlina vilcinoties sacīja.
– Cik es tev esmu parādā? – Semjons jautāja veikala īpašniekam. Turklāt viņš to jautāja ar pūlēm, jo tagad ne ar vienu negribēja runāt, bet gan gribēja aplūkot pārveidoto Pāvu. Skaties un skaties, nenolaižot acis un nesakot nevienu vārdu, jo tagad visi vārdi pasaulē bija lieki.