Читать книгу Šķērsielas онлайн
– Nē. Tevī nav ne miņas no tā, kas varētu izraisīt manu līdzjūtību. Katru reizi brīnos, ka tu esi viņa dēls – tik nožēlojams, bērnišķīgs un ne ar ko nelīdzinās tavam tēvam.
Mana atbilde viņu saniknoja. Maksims pielēca kājās, un arī es piecēlos kājās, nolemdama, ka labāk doties prom. Re, viņa iekrita provokācijās un tomēr izraisīja skandālu. Bet es nevarēju aizbēgt – viņš satvēra mani aiz elkoņa un pagrieza pret sevi. Viņš viņu ievilka un mēģināja satvert aiz vidukļa. Man no riebuma uznāca zosāda. Neko tādu nebiju piedzīvojusi četrus gadus! Pēdējo reizi mani taustīja tajos eskorta banketos, un tad es to izturēju, jo biju neaizsargāts. Bet es aizmirsu, kā izturēt, un aizmirsu, kā justies vienatnē visā pasaulē. Un tā viņa neapdomīgi iesita viņam pa seju.
Neizrādījās pārāk daudz – ar savu uzliesmojumu negaidīti liku viņam pasmieties. Maksims mani nelaida vaļā, bet arī nevilka sev klāt.
– Kāpēc tas ir tik skaidrs, Lizaveta? Es gribētu vēlreiz par to padomāt. Vai arī starp kājām niez tikai tad, kad redzat savu ļengano vēderu? Parādiet man, kā izskatās jauns ķermenis?
– Atlaid!
Viņš necentās mani noskūpstīt vai kaut ko tamlīdzīgu, viņš tikai mani ķircināja. Es viņā nesaskatīju kaislību, es viņam pat nepatiku – tā bija tīra provokācija vai pārbaudījums. Maksims gribēja mani kaitināt ar izsmieklu, bet es netaisījos viņam paskaidrot, ka bez viņa tēva man nebija un nekad nebūs mīļāko, ka man ir vienalga, kādi viņam ir vēdera muskuļi. Jā, es šeit redzu divdesmit uzpumpētus tēviņus – katrs drosmīgāks par otru, bet neviens no Ivana puišiem manī neizraisa pat mazāko vēlmi. Šim idiotam nevajag atbildes, bet gan manu aizkaitinājumu. Un vēl vairāk iespējams, ka viņš atkal pārbauda sava tēva mīlestību – ko viņš darīs, ja es tagad skries sūdzēties? Vai tu nepirksi jaunu mašīnu? Un tad varēs gausties bez iemesla: bagātais tētis pameta savu dēlu likteņa žēlastībā. Tādiem vājajiem noteikti ir vajadzīgs pamats gausties.
– Laid vaļā, necilvēks! Tu mani padari slimu!
Viņš tika izmests no manis tik pēkšņi, ka es kliedzu. Maksims lidoja pret sienu, bet nekrita. Gandrīz uzreiz viņš iztaisnojās un pasmīnēja: