Читать книгу Kļūsti par pēdējo онлайн
– Par mīlestību, vadoņa dēls. Viens. Pirms es kļuvu par priesterieni.
Ikreiz, kad es runāju, viņš nenolaida acis no manām lūpām – it kā viņš tikai gaidītu, kad tur pazibēs kāda pērle. Iespējams, šis skats bija tas, kas viņam apgrūtināja koncentrēšanos.
«Tu esi dīvains, Tali.» Kad es tevi noskūpstīju, es noteikti zināju, ka esmu pirmais. Kad es iegāju tevī, es noteikti zināju, ka esmu pirmais. Un šamaņi nekad tik nemaldās – altārim viņiem vajadzīgas jaunavas, kuras nav pazinušas vīriešus. Kā tas varēja notikt?
Tas nozīmē, ka viņu šamanis bija pārāk vecs, lai precīzi atšķirtu jaunavas! Šķiet, ka es visiem izdarīju lielu labvēlību, atbrīvojot pasauli no viņas. Tagad es sapratu, ka viņa prātā viņš lemj manu likteni, bet viņš mani gribēja ne mazāk kā agrāk. Un, spriežot pēc skatiena, ko viņš negribīgi noņēma no manām lūpām, vēl vairāk. Un tā viņa pacēla gurnus uz augšu. Tagad bez iepriekšējām bailēm – sajūtu, kad viņš manī ienāca, varētu nosaukt par nepatīkamu, bet diez vai sāpīgu. Es varu to izturēt, ja kaulējos par skaistās Tali dzīves pagarināšanu:
– Vienkārši ņem mani, vadoņa dēls. Un tad dari visu, ko vēlies.
Viņš neatbildēja, viņš tikai piecēlās vēl tālāk un ieskatījās viņam acīs, it kā uz visiem viņa jautājumiem būtu atbilde. Skatiens ir saspringts, bez smaida vai gaidītās kaislības.
– Ar vienu nosacījumu, Tali. Tu izliksies, ka neviens tevi agrāk nav mīlējis. Un tu iepriekš nevienu neesi mīlējis. Vai jūs varat?
Es nesapratu šī pieprasījuma nozīmi, bet es atbildēju godīgi:
– ES varu.
– Tu atkal melo?
«Es zvēru pie labā gara, ka nekad neatcerēšos to, kuru mīlēju iepriekš.» Tikai radinieki.
Viņš izskatījās pārsteigts. Viņš droši vien sajuta teiktā patiesumu. Viņš pamāja.
– Un, ja tu man uzdāvināsi bērnu ar tādām pašām melnām acīm, tad es zvēru pie atdzimšanas – es tevi atlaidīšu un neaiztikšu visus, kurus tu sauc par ģimeni.
Vai viņš tevi atlaidīs, bet bez bērna? Jā, mums tiešām ir dažādi uzskati par daudzām lietām… Šī meitene patiesībā izcēlās ar bieziem melniem matiem, uzacīm un skropstām, kas mūsējiem bija jaunums. Paši dēmoni bija tumšmataini, taču tas nebija tik pārsteidzoši uz viņu tumšās ādas fona. Es joprojām pat nezināju savu acu krāsu, bet dēmonu acis biežāk bija zilas vai pelēkas. Pašam Kriitam bija auksts, tērauds nokrāsa, kas viņa izskatam nekādu maigumu nepiedeva. Un Daara vēl nav viņu informējusi par pretapaugļošanās novārījumu, ko viņa man vakar iedeva dzert. Vai viņa mani maldināja? Un, ja es tevi nemānīju, vai Kriits nebūs dusmīgs, uzzinot par manu pārliecināto piesardzību? Es tikai uzdrošinājos teikt: