Читать книгу Mīlestība ir akla онлайн
– Vai tu to jūti?
– Vai tās ir rētas?– Mana balss trīcēja, un Matvejs to uzreiz pamanīja.
– Lūdzu, tikai nenožēlojiet mani....
– Atvainojos, es esmu ļoti empātiska. Es tikko tev pieskāros, un man jau sāp. Kā tas notika?
– Plīsusi aneirisma. Viņi atvēra manu galvaskausu. Mans aklums ir sekas
– Vai es varu paskatīties?
Viņš dziļi ievelk elpu, norij kunkuli kaklā, un, izelpojot, gandrīz čukstus saka:
– Jā…
Es atgrūžu viņa matus malā un ieraugu sārtas brūces, un mans pieskāriens tām liek viņam aizvērt acis, it kā viņam sāpētu. Manī viss savelkas elastīgā atsperē. Es noliecos virs viņa rētām un pieskaršos tām ar lūpām.
Es skūpstu katru viņa rētainās ādas milimetru un jūtu, kā viņš trīc. Es slīdu ar pirkstiem gar nelīdzeno joslu, izsekojot ķirurģiskā instrumenta ceļu. Mana izglītība rada pārāk spilgtu priekšstatu par to, ko viņš ir piedzīvojis, un man acīs ieplūst asaras.
Es mīļi noglāstīju viņa galvu, izlaižot viņa matus caur pirkstiem. Tas nav nekas briesmīgs, bet tās ir viņa paša sāpes, viņa vājums un dedzinošs kauns, kaut kas tāds, ko es vēlos noslēpt, lai varētu to aizmirst. Es noskūpstu viņa galvu, ausis, kaklu un apmetu rokas viņam ap pleciem, apskaujot viņu no muguras.
– Tu esi skaists," es īsti nezinu, ko vēl teikt, bet tieši tā es viņu redzu. Viņš saspiež lūpas, un es redzu, kā viņa žokļi savelkas.– Pirmo reizi, kad es tevi ieraudzīju, man sastinga ceļgali.
– Ko jūs domājat par aklumu?– viņš tukši raudzījās man priekšā un pagrieza ausis, lai ieklausītos.
Es varēju pateikt kaut ko nomierinošu, bet mēs vienojāmies būt godīgi.
– Man bija žēl tevis, – es redzēju, kā viņš klusībā māj, sagremojot dzirdēto, un es maigi noglāstīju viņa muguru.
– Ko tu jūti pret mani tagad? Vai arī žēl?– Viņa seja bija bāla un atsvešināta.
– Es… es jūtos kā traka… pēc tevis," es pirmo reizi tik īsā laikā tik atklāti atzīstu savas jūtas vīrietim. Tas liek man trīcēt, nespējot kontrolēt savas emocijas. Man pārtrūkst balss, kad asaras atplūst.– Bet es baidos, ka neesmu tev pietiekami laba, tikai skaista čaumala, tukša čaumala. Man nepiemīt ne puse no tā, kas tev ir manī.