Читать книгу Laika cilpa онлайн

– Nē, es… no stadiona…

– Staļins? – zēns bija pārsteigts.

– Viņai.

– Ko tu tur darīji? Tur neviena nav… Ak… – viņš atjēdzās. – Es tūlīt paņemšu ūdeni…

Puisis ar galvu aizrāvās aiz zema žoga, apbrauca apkārt sagruvušai mājiņai un pazuda sausajā biezoknī.

Šarovs domāja, ka viņš vienkārši aizbēdzis, bet pēc aptuveni trim minūtēm viņš dzirdēja netīrumu šļakstīšanu un zēns atkal parādījās. Viņš rokās turēja alumīnija kannu.

– Šeit… tikai nedaudz… ļoti auksti, no akas. "Es nepamodināju savu māti, viņa tikko bija atnākusi no maiņas," viņš vainīgi sacīja. – Viņš taisa patronas padomju armijai. Es darītu tāpat, bet viņi mani neņems. Viņi teica, ka viņš joprojām ir mazs.

Šarovs iedzēra garu malku. Ūdens bija plaucoši auksts. Viņa vaigu kauli savilkās, un pakausī pulsēja sāpju uzplaiksnījumi.

– Nekas… tev vēl ir laiks…

"Jā, kad man būs laiks… karš beigsies kādā no šīm dienām…" zēns paraustīja plecus. – Paklausieties, kā mūsu zenītmetēji viņiem sit! – Viņš pagriezās un norādīja uz attāliem zibšņiem, kas mirgo kaut kur pie apvāršņa.

Šarovs pamāja ar galvu.

– Ā… nu jā… viņi sit… bet tomēr, nesteidzies.

– Ko jūs darījāt stadionā?

Šarovs uzskatīja, ka gulēšana viņa vietā bija bezjēdzīga, un turklāt zēns acīmredzami neradīja nekādus draudus.

– Es trenējos.

Zēna uzacis pacēlās uz augšu.

– Tā ir patiesība? Vai tu esi sportists?

Šarovs pamāja.

– Jā, vieglatlētika. Skrienu vidējās distances. Pieci, desmit tūkstoši metru.

Zēns apbrīnots skatījās viņā.

– Kāds ir tavs uzvārds? Es… pastāstīšu saviem draugiem… ko satiku…

– Andrejs… Andrejs Emeļjanovs… – Šarovs, nosaucot šo uzvārdu, nedaudz samulsa, taču, izmēģinājis to “uz mēles”, viņam likās, ka kopumā tas izklausās diezgan labi.

“Andrejs Emeljanovs…” sarunu biedrs aizrautīgi izrunāja savu vārdu. – Es… domāju… es par tevi dzirdēju pa radio! Viņi runāja par slaveniem skrējējiem no PSRS! Tas nevar būt, tas tiešām esi tu,” puiša acis drudžaini mirdzēja.

"Jā," sacīja Šarovs. – Tas tiešām esmu es.

Viņš pēkšņi sajuta, ka runā patiesību un nemelo. Viņš patiesībā bija šis cilvēks, kuru viņš vispār nepazina – Andrejs Emeļjanovs.