Читать книгу Laika cilpa онлайн

Viņš gāja garām pilnīgi noplukušām būdām, iegrima zemē līdz pašiem logiem. Aiz tiem bija redzama mūra ēka – tas izrādījās veikals. Protams, tas bija slēgts. Pāri durvīm karājās eņģes dzelzs aizbīdnis ar milzīgu šķūņa slēdzeni.

Pie veikala karājās divi puiši cepurēs, viens bija īsāks un resns, otrs vidēja auguma – bet tumsā nevarēja precīzi saprast, kas viņi ir.

Viņš nedaudz manāmi palielināja ātrumu, bet, sasniedzot veikalu, apstājās. Skatoties uz zīmi, Šarovs lēnām iebāza roku iekšējā kabatā.

– Ei, onkul, ko tu te meklē? Pazudis, varbūt?

"Jā," atbildēja Šarovs. – Es meklēju savu treneri.

– Treneris? – teica īsais. – Nez… kas tas par treneri… Mums te nav treneru…

– Vai tā ir Pervomaiskaja iela?

“Nu… lūk…” puiši lēnām, neizņemot rokas no kabatām, virzījās uz viņu.

– Šeit dzīvo mans treneris… Man jāiet ciemos…

"Treneri, jūs sakāt…" Šarovs neredzēja viņu sejas, bet saprata, ka viņu nodomi bija slikti. – Vai varbūt mēs…

"Viņa seja ir apdegusi… viscaur."

– Slīpi… pagaidi…

Puiši pēkšņi sastinga, it kā būtu atsituši pret neredzamu sienu. Viens paskatījās uz otru, un viņu acīs pazibēja bailes.

– Tas ir tas vecais vīrs… ķēms, atceries viņu? Viņi saka, ka viņš…” otrs puisis čukstēja īsajam un satvēra viņu aiz piedurknes. Viņi sāka lēnām atkāpties veikala ēnā un garākais pēkšņi sāka krustoties – nerimstoši un nevietā. – Cilvēk, tu mums neko ļaunu nenodarīji, nemeklē viņu, par viņu klīst sliktas baumas, viņš iesaistījās nepareizajos cilvēkos. Sapratu? Labāk aizej… kamēr vēl esi dzīvs.

Šarovs pamāja.

– Un paldies par to.

Puiši pazuda veikala ēnā. No aiz mākoņiem pēkšņi parādījās pilnmēness un kļuva gaišs. Zilganā dūmaka, kas sastingusi starp papelēm, kvēloja ar kaut kādu dīvainu citpasaules spīdumu. Pat nepārtrauktais vējš, kas urbās līdz pašiem kauliem, norima. Šarovs apgriezās ap savu asi. Šķita, ka iela sastingusi, sastingusi apmulsumā. No Ščelkovskas šosejas nebija dzirdama ne skaņa, suņi apklusa, un sirēnas rietumos apklusa. Viņš dzirdēja tikai savas sirds pukstēšanu un neko citu. Viņa sejā nosēdās bezsvara, mikroskopiskas lietus lāses. Šarovs atdzīvojās, un apsēstība pazuda. Mēness pazuda, vējš sita man mugurā, un kaut kur pagalma dziļumos skumji gaudoja suns. Viņš nodrebēja.