Читать книгу Nosaukts par eņģeli онлайн
Ak, jā, noteikti izsmidziniet sevi ar savām iecienītākajām smaržām, kuru aromātā dominē tējas rozes notis.
Ir pusseptiņi, es kavēju.
Uzmetusi pār plecu mazu baltu somiņu, viņa ātri ievilka kājas baltās kurpēs ar zemiem papēžiem un lidojošā gaitā metās uz nolikto vietu.
Tuvojoties kafejnīcai Jasmine, es jutu, ka mana sirds sažņaudzas no sajūsmas.
"Oho, jūs esat neatpazīstami," Roberts apbrīnojami nosvilpa.
– Sveiks, kāpēc gan to neuzzināt?
– Tu izskaties labi, vienkārši skaista!
– Paldies, esmu sagatavojies.
– Ejam, taksis jau mūs gaida.
Mēs piegājām pie mašīnas, Roberts man kā džentlmenis atvēra aizmugurējā sēdekļa durvis, un es paklausīgi apsēdos. Viņš apsēdās otrā pusē, man blakus. Visu ceļu nervozi pielāgoju kleitas apakšmalu, lai nosegtu ceļgalus, man nepatika, ka tā bija par īsu.
Nonākuši naktsklubā ar uzrakstu “Brigantine”, devāmies iekšā.
Istabā atskanēja rūkoņa un cigarešu dūmi visu apkārt pārklāja ar balti pelēku miglu. Es uzreiz gribēju iztīrīt rīkli, jo nevarēju izturēt cigarešu dūmus.
Šīs iestādes pastāvīgie apmeklētāji sēdēja uz koka galdiem ar mīkstiem atzveltnes krēsliem. Viņi dzēra, ēda, smēķēja, strīdējās un zvērēja, katrs par savu. Šur tur sēdēja mīlētāju pāri, kas apskāvās un ik pa laikam skūpstījās.
"Ejam tur," Roberts pavēlēja, norādot uz koka galdu pašā gaiteņa galā.
Es klusībā sekoju viņam.
Mēs apsēdāmies uz omulīga melna dīvāna, kas atradās nelielā pacēlumā. Apskatījuši ēdienkarti, pasūtījām siltos ēdienus – gaļu, kas cepta ar dārzeņiem, augļu plati, ceptas garneles ar mērci un citas uzkodas. Galds bija dāsns un garšīgs.
– Vai jūs vēlētos sarkanvīnu? – ieteica Roberts.
– Patiesībā es nelietoju alkoholu.
"Nenāktu par ļaunu iedzert nedaudz dzēriena, lai palīdzētu jums atpūsties."
– Tikai viena glāze, ne vairāk.
Viņš piezvanīja viesmīlim un drīz viņi mums atnesa sarkanvīna pudeli. Roberts pats to ielēja un, pacēlis glāzi, sacīja:
– Par mūsu laimīgo nākotni!
Es viegli uzsitīju ar savu glāzi pret viņa glāzi, joprojām nesaprotot tosta vēstījumu. Par kuru nākotni viņš runāja – par mūsu kopīgo nākotni vai par katra indivīda nākotni? Iedzēru malku vīna, un tas izrādījās ļoti garšīgs, pīrāgs un salds. Es pabeidzu savu glāzi un jutu, ka grādi sitas manā galvā. Atturošā spriedze pazuda, un es pat kļuvu jautrs.