Читать книгу Nosaukts par eņģeli онлайн

Es negaidīju, kad kāds mani izmetīs kā kaķēnu.

Viņa noskrēja lejā, dzirkstīdama papēžus un lecot pāri diviem pakāpieniem taisni uz istabu, kurā gulēja Marija Petrovna.

Aizelpas, ar bālu seju es sāku viņu kratīt aiz pleciem.

– Mosties, Marija Petrovna! Šeit ir kāds. Es dzirdēju balsi, tas noteikti ir zagļi!

– Marija Petrovna pārsteigta iepleta miegainās acis.

– Kādi zagļi? Ko tu šeit dari?

Viņas acīs bija redzams apjukums.

"Tad es jums pateikšu, kāpēc es esmu šeit." Steidzami zvaniet policijai. Otrajā stāvā ir kāds un viņš ir ļoti agresīvs.

– Nomierinies. Sēdi šeit un vēl nevienam nezvani. Es aiziešu un pārbaudīšu, kas tur ir un kas. Nebaidieties ne no kā.

Viņa paņēma virtuves nazi un lukturīti un devās pārbaudīt.

Mani katram gadījumam aizslēdza ar atslēgu. Sēdēju un trīcēju, likās, ka tas turpināsies mūžīgi.

Es dzirdu stutēšanu, rūkošanu, metāla zvanīšanu. Pēc tam iestājās nāvējošs klusums.

– Marija Petrovna! Es ceru, ka jums ir labi!

Pēc brīža pils durvis noklikšķināja un iekšā ienāca elpas aizdususi mājsaimniece.

– Nu, kas tur ir? – es jautājoši paskatījos uz viņu.

"Jā, viss ir kārtībā, tur neviena nav," viņa izdvesa. "Droši vien tev likās, ka šodien tu esi nervozs." Es pārbaudīju visu otro stāvu, viss ir tīrs.

"Nu, es neesmu traks, es skaidri dzirdēju metāla slīpēšanu un vīrieša vārdus." Vai arī tas ir spoks?

– Varbūt tas ir viens un tas pats, kas zina? Lūk, nomazgājies ar svētīto ūdeni un ej gulēt manā istabā, ar mani. Slēgsimies, un nebaidīsimies no spokiem! – Marija Petrovna ar labo roku uzsita man pa plecu, nomierinot, kreisajā rokā turot svētītā ūdens pudeli.

Nomazgāju seju, un likās, ka tiešām jūtos labāk. Viņa uzkāpa zem segas uz Marijas Petrovnas vienvietīgās gultas un acīmredzot sāka nomierināties.

Miegs nāca ātri.

Jau sapnī jutu, ka mājsaimniece apgūlās man uz sāniem. Viņas siltums lika man justies vēl mierīgākam. Es aizmigu tik saldi, kā murkšķis ziemā. Un tikai namamātes svilpojošā krākšana iztraucēja šī klusuma mieru.

Braucu mājās pa karsto asfaltu, saule ar saviem karstajiem stariem apdedzina manus neiedegušos, baltos plecus. Vēl nedaudz, un mani klās sarkani plankumi, jo jutīga gaišā āda neiztur dedzinošu sauli un neiedegās normāli.