Читать книгу Nosaukts par eņģeli онлайн

Un, gaidot kādu gardu delikatesi, viņi bija iecerējuši veikt pasūtījumu.

Pirms paspējām atvērt ēdienkarti, kāds piegāja pie galdiņa, un diemžēl tas nebija viesmīlis.

– Labdien, klasesbiedr! – Dimka drosmīgā balsī teica, pieejot pie galda.

– Sveiks, ko tev vajag? – bailīgi atbildēju, saprotot, ka viņš nav viņš pats.

– Un tevi man vajag! Nāc līdzi, man jāparunā,” Dimka satvēra mani aiz blūzes piedurknes un pievilka sev klāt.

– Atstāj mani vienu! Vai tu esi piedzēries? – Es atvilku roku atpakaļ.

– Jā, piedzēries! Un tas viss ir tevis dēļ! – viņš teica balsī, kas plosīja viņu un manu dvēseli.

Šajā brīdī Roberts vairs nespēja sevi savaldīt. Viņš piecēlās no galda un stingrā balsī teica:

– Rokas nost no manas meitenes! Ej pagulēt!

– Kas? Kas tu esi, lai izlemtu, kas man jādara? Viņa bija mana, ilgi pirms tevis! – Dimka atbildēja dzērumā.

– Es nebiju tava draudzene! Mēs esam tikai draugi un klasesbiedri! – Es biju nervozs.

Roberts Dimkam neko nepaskaidroja.

Viņš iznāca aiz galda, pēkšņi satvēra Dimku aiz apkakles un vilka uz izeju.

Dimka nav bailīgs cilvēks, viņš sāka cīnīties. Viņš salieca kāju un ar ceļgalu iespēra Robertai pa vēderu, vienlaikus izraujot pretiniekam rokas. Roberts no sāpēm noliecās un atlaida rokas, viņš smagi elpoja.

Dimka pat nedomāja par aiziešanu, viņš paskatījās uz Robertu, kurš bija satraukts no sāpēm, un gaidīja, kad viņam atkal piesitīs.

Šajā brīdī es iejaucos, mēģinot nošķirt un apturēt šo bezjēdzīgo cīņu:

– Beidz! Pietiekami! Rokas nost no viņa! Ja tu nenomierināsies, es tagad iešu viens!

Tiklīdz Roberts atvilka elpu, pār viņu krita jauns sitiens, trāpot viņam pa seju.

Taču, neskatoties uz sāpēm, viņš piecēlās un no visa spēka iesita Dimkam pa žokli.

Viņš nebija prātīgs un, neizturēdams tik spēcīgu sitiena vilni, nokrita, atsitot galvu pret galda stūri.

No viņa galvas izplūda asinis, notraipot galda stūri un grīdu koši sarkanā krāsā.

– Kungs, tu viņu nogalināji! – es ar šausmām teicu, noliecoties pār bezsamaņā esošo Dimku.

Roberts apmulsis stāvēja, turēdams galvu, arī sasitumu, ar abām rokām.