Читать книгу Slepena koncentrācijas nometne онлайн

– Ko virsnieks un viņa dāmas vēlas pasūtīt? – viesmīlis lauzītā krievu valodā jautāja.

«Viss pēc jūsu ieskatiem, bet tā, lai būtu skaidrs, ka virsnieka kungs un viņa dāmas staigā,» atbildēja Martynoks. – Varbūt man jāpaskaidro?

– Ak nē! – viesmīlis atbildēja. «Mēs darīsim visu virsnieka un viņa kundzes labā.»

«Vai tas ir viesmīlis, kuram mums vajadzētu sekot?» – Pavlina čukstēja Semjonam ausī.

– Velns zina! – Martynoks atbildēja un bezrūpīgi pasmaidīja. – Paskatīsimies, vai viņš ir tas vai nē… Un tu maini seju.

– Kā tas ir? – Pavlina nesaprata.

«Pasmaidi,» atbildēja Martynoks. – Jūs pat varat pasmieties. Un jo stulbāk, jo labāk. Es tev iemācīju…

«Jā, es atceros,» Pavlina nopūtās.

– Uz priekšu, – Semjons mudināja. – Un tavi stulbie smiekli un tavi smaidi, starp citu, arī ir ieroči. Neaizmirsti.

Pavlina atkal klusi nopūtās un tievā balsī iesmējās. Un tad viņa piegāja tuvāk Semjonam un čukstēja viņam ausī:

– Nu, vai man tas izdodas?

– Un kā! – Martynoks klusā balsī atbildēja. – Tu gudrais! Vienkārši dzimis izlūkdienests! Redziet, neviens mums nepievērsa uzmanību. Ja viņi būtu sēdējuši klusi kā peles, viņi noteikti būtu pārvērtušies. Un mums nav vajadzīga citu cilvēku uzmanība.

Viesmīlis ieradās ar paplāti, kas bija piekrauta ar uzkodām un dzērieniem.

– Padomju virsnieka kungam un viņa kundzei īsts krievu šņabis! – viņš pasludināja.

– Nu jā? – Martinoks tam neticēja. – Un kur tu to dabūji?

Uz to viesmīlis tikai noslēpumaini pasmaidīja.

– Ejam pastaigāties! – Semjons nočukstēja, smaidot skatīdamies uz Pavlinu un lējis glāzēs degvīnu.

– Vai man to vajadzētu dzert? – Pavlina ar riebumu paskatījās uz degvīnu.

– Obligāti! – smaids nepameta Mārtinkas seju. – Protams, ne vienā rāvienā, bet malciņos – kā jau pieklājas jaukajām dāmām, kas atrodas restorānā… Pienes pie lūpām un malko. Kā šis. Bet nevajag saraukt pieri. Kas tu! Iztēlojies prieks!

Runājot, Semjons tajā pašā laikā nemanāmi paskatījās pa zāli. Apmeklētāju nebija daudz. No militārpersonām bija tikai viņš un vēl kāds poļu virsnieks, arī ar kundzi. Ik pa brīdim zvans, kas karājās virs ārdurvīm, noskanēja, kad apmeklētāji nāca un gāja. Martyns visus pamanīja, viņš cieši aplūkoja visus nākošos un ejošos, cenšoties nevienu nepalaist garām. Un katru reizi, kad viņš garīgi atzīmēja: «Tas nav tas. Nē, tā nav…»