Читать книгу Slepena koncentrācijas nometne онлайн
Tā pagāja pusstunda. Atkal noskanēja zvans virs durvīm, un restorānā ienāca jauni klienti – vīrietis un sieviete. Mārtins klusi noklikšķināja ar mēli. Pavlina pieliecās pie viņa un čukstēja:
– Šeit jūs redzat…
«Es redzu,» sacīja Semjons. – Labi, ka pamanījāt. Esi mierīgs. Mēs skatāmies.
Sieviete, kas ienāca zālē, patiešām bija skaista. Bet tas bija auksts, atbaidošs skaistums. Dažos veidos šī sieviete atgādināja čūsku. Arī čūska ir skaista savā veidā. Sievietei bija lokans augums, un viņas seja, kā šķita Semjonam, arī nedaudz atgādināja čūsku. Viņas kompanjons bija ģērbies pieklājīgā civilā uzvalkā, glīti nogludinātiem matiem, visas viņa kustības bija precīzas un nesteidzīgas. «Jā! – Martiņoks pie sevis teica. «Šķiet, ka tādi viņi ir, šie skaistie puiši!»
Vīrietis un sieviete paspēra dažus soļus un apstājās zāles vidū. Viņiem uzreiz pienāca viesmīlis – nevis tas, kurš apkalpoja Martīnu un Pavlinu, bet gan cits. Vīrietis viņam kaut ko īsi teica, un viesmīlis viņam atbildēja tikpat īsi. Lēnām pāris gāja tālāk, piegāja pie neuzkrītošām durvīm ieejas pusē, viesmīlis atvēra šīs durvis, tajās iegāja vīrietis un sieviete. Viesmīlis kaut kur pazuda, bet pavisam drīz atgriezās ar paplāti, uz kuras bija sakrautas uzkodas, un vīna pudeli. Ienāca viesmīlis un aizvēra aiz sevis durvis.
No dienesta ieejas zālē ienāca jauns gaišmatains vīrietis. Tas bija Jans Kičaks. It kā nejauši viņš pagāja garām galdiņam, pie kura sēdēja Martinoks un Pavļina, un izdarīja tik tikko pamanāmu zīmi. Semjons aizvēra acis un atkal tās atvēra. Tas nozīmēja, ka viņš redzēja viņam doto zīmi un saprata to pareizi.
«Ahh…» sacīja Pavlina, sekojot Janam Kitsakam ar skatienu.
«Jā,» atbildēja Martiņoks un pasmaidīja. – Tu esi gudrs. Šis ir mūsu cilvēks. Viņš būs tas, kurš uzraudzīs tos… – viņš ar skatienu norādīja uz atsevišķas istabas durvīm, kur tagad atradās čūskveidīgā sieviete un viņas pavadonis. «Un tas nozīmē, ka mēs viņu apdrošināsim.» Pa to laiku gaidām…
Viesmīlis, kurš aizdomīgajam pārim atnesa uzkodas un dzērienus, no privātās telpas neizgāja. Šķiet: tā kā tu esi parasts viesmīlis, tad, jābrīnās, ko tu tur tik ilgi dari? Sakārtoja uzkodas, novēlēja apmeklētājiem labu apetīti – un turpiniet pildīt savus tiešos pienākumus. Bet tiklīdz viņš iegāja istabā, viņš turpināja tur uzturēties. Protams, Mārtīna uzmanību tas neizvairīja. «Apspriežoties, kormorāni! – viņš domāja. «Tas nozīmē, ka viņi ir viens uzņēmums!» Šķiet, ka Pavlina domāja par to pašu. Viņa pamanīja arī viesmīļa dīvaino uzvedību.