Читать книгу Kļūsti par pēdējo онлайн

«Kādu vārdu tev deva tēvs, sieviete?»

– Kāpēc tu gribi zināt? Es nenodzīvošu līdz rītam.

– Es gribu tevi atcerēties. Un, ja mums būtu šamanis, es liktu viņai dziedināt tevi no tavas brūces.

– Turpināt mocīt? – iesmējos, lai gan varbūt smiekli vairs nelauzās caur manām baltajām lūpām. Slava labajiem gariem, ka viņiem nav šamaņa! Ak, šī ir mana uzslava… Sāpju dēļ es pārstāju skaidri domāt.

Viņš domīgi atbildēja:

– Nē. Lai tev būtu laiks man parādīt pasauli no otras puses.

«Ja tev ir kaut pilīte žēlastības, vadoņa dēls, izņemiet nazi un pabāziet to nedaudz zemāk.» Man ir apriebies šī pļāpāšana…

Viņš noliecās un satvēra rokturi. Vēl tikai pāris sekundes un viss būs beidzies.

«Kādu vārdu tev deva tēvs, sieviete?»

– T… Tesa.

– Atpūties mierā, Tesa. Nepiedzimstiet no jauna, ja nevēlaties.

Viņa balss bija maiga un sitiens precīzs.

Atvēru acis un izmisumā gaudoju. Raudošā meitene ratos gaidīja spārnos, un es, lai arī novēloti, izpildīju viņas lūgumu.

Es bezpalīdzīgi sabruku uz grīdas un aizvēru acis. Sāpes un smagums, ko es jutu Najas ķermenī, bija pazudis, bet šai meitenei šķita pilnīgi bez enerģijas: viņa cieta no bada un slāpēm, bet kas cits bija vēl ļaunāk – šķita, ka viņas muskuļi nebija pat pielāgoti ķermeņa atbalstam. Noteikti viņa nebija medniece vai zemniece. Ko jūs varat darīt tik trauslā izskatā?

Manā mutē kaut kas traucēja. Sākumā šķita, ka viņas mēle ir ievainota – pilnīgi iespējams, ka viņa ierastās histērijas laikā to bija stipri sakodusi. Bet tad es kaut kā to atradu. Meitenes mēle bija caurdurta ar tievu metāla stieni, kas beidzās gludā akmenī. Zilā pērle – es uzreiz uzminēju. Un tas daudz ko izskaidroja. Priesteriene, visticamāk, ir no Alaidas tempļa, kas atrodas tālu austrumos. Galvenās labo garu dievietes kalpone, kas agrā bērnībā tika izvēlēta šai misijai. Par šādiem tempļiem zināju tikai no dzirdamām liecībām, tāpēc neko nevarēju pateikt par viņas darbu vai iepriekšējo likteni. Bet vismaz valodas pērle izrādījās ne daiļliteratūra. Es droši varu teikt vienu, šī meitene nebija gatava īstajai dzīvei un, iespējams, nekad nebija gaidījusi, ka viņa būs tik tālu no sava altāra. Es gribēju ticēt, ka viņas dieviete nepametīs šo gliemežvāku, jo iekšpusē bija mainījies īpašnieks. Es varētu izmantot jebkuru palīdzību no augšas.