Читать книгу Kļūsti par pēdējo онлайн

Tā ir visa izpratne. Meitene otrpus ratiem sāka šņukstēt ar jaunu sparu. Viņa jau sen padevās, sen nomira iekšā, un tagad viņa raudās visu savu īso mūžu.

Vakarā vienība uzbruka zvejnieku ciematam. Tie daži sirmgalvji, kuriem neizdevās aizbēgt, tika nogalināti uz vietas. Mājas tika nodedzinātas, melnējošās debesis padarot tumšākas ar dūmu stabiem. Viņi izvilka vīna mucas un sāka svinēt kārtējo uzvaru, ko pat nevarēja nosaukt par uzvaru – ciems, par laimi, izrādījās gandrīz tukšs, un šiem barbariem uztraukumam nepieciešama pretestība. Varbūt kādam mūs atcerējās slikts garastāvoklis.

Jau piedzērušies mūs izrāva no ratiem un vilka uz dažādām pusēm. Ja tev paveiksies, tu ātri nomirsi. Sāpēm nav nozīmes – es par to esmu pārliecinājies otro reizi pēc kārtas. Es pretojos, bet tikai tāpēc, ka nevarēju pretoties. Viens vīrietis mēģināja mani paņemt, bet divi citi turēja aiz rokām un kājām. Bet es cīnījos, ar zobiem turēdamies pie visa, ko vien varēju aizsniegt. Viņi droši vien nolēma, ka Najas pusmūža ķermenis nav tādu pūļu vērts: tiklīdz atbrīvoju roku, es viņus uzreiz saplēsu ar nagiem. Es ļoti ceru, ka man izdevās sabojāt vienu aci. Viņš rēca, iesita man pa seju, tad iebāza nazi man zem atslēgas kaula. Tāpēc viņi mani pameta – es joprojām nomirtu no asins zuduma. Un sāpēm nav nozīmes. Es paskatījos debesīs, kas bija pārklātas ar dūmiem, un pēc katras sievietes sauciena lūdzu, lai meža labie gari iznāk uz šīs plikās zemes un liek māsām klusēt.

Kāds gāja garām, pēc tam atgriezās un apsēdās uz zemes. Ļaujiet viņam mēģināt – man atliek tikai spēks vēl vienai acij. Bet vīrietis man nepieskārās – viņš vienkārši sēdēja man blakus, rokas salicis uz ceļiem, un skatījās uz priekšu.

– Kāpēc tu sēdies, vadoņa dēls, pasteidzies, pirms es atdziestu.

Viņš bez ziņkāres paskatījās uz manu saplēsto kleitu. Viņš pasmaidīja, atbildot uz manu ļauno smīnu:

«Es nevaru pieņemt sievietes, kuras ir paņēmuši citi.» Manām sievietēm jābūt labākajām un neskartajām.

– Tu esi stulbs, es paskatīšos.

– Neesiet ķēpā, sieviete. Tā ir tradīcija. Jo vairāk tiesību, jo vairāk pienākumu.