Читать книгу Tu esi mana vājība онлайн

– Jūs zināt. Es jau sen neesmu juties kā ‑alfa tēviņš. Tāpēc šī interese ir tīri savtīga. Es izglābšu skaisto princesi, kļūšu par varoni… Un varbūt viņa mani iemīlēs.....

– Henrijs…" Es nezinu, ko atbildēt uz šādu klaju flirtu.

– Tas ir joks, tikai joks," viņa balsī ir jūtama neveiklība.

– Es gribu atmaksāt tev par šo… pakalpojumu," man negribas vienkārši izmantot viņa laipnību.

– Man šķiet, ka man ir ideja. Vai tu šobrīd esi brīvs? Vai jūs varat ierasties pie manis?

Neraugoties uz manu vājumu un trīcošajām rokām, es zināju, ka man tas ir jāatrisina pēc iespējas ātrāk. Par Ērika darbu droši vien nevarēja būt ne runas, ņemot vērā viņa pārbaudes laiku, bet Henrijs šķita, ka viņš varētu palīdzēt.

– Jā, es esmu brīvs. Dodiet man adresi.

Henrijs dzīvo Upper East ‑Side, klusā, respektablā rajonā netālu no Centrālā parka. Savā ‑Ņujorkā pavadītajā gadā es šeit pat nebiju bijusi. Man likās, ka apkārtējie cilvēki rādīs uz mani ar pirkstu un murminās kaut ko līdzīgu: "Lūk, tie draņķīgie imigranti…" Taču dīvainā kārtā tā nenotika; kāda simpātiska veca dāma ar bīglu uz pavadas man pasmaidīja, atklājot zobus, kuru vērtība bija aptuveni mana gada alga.

Ēriks dzīvoja senatnīgā divstāvu mājā, un es uzreiz sapratu, kāda veida māja, jo tajā bija elektriskais lifts. Kad esi invalīds, apkārt esošo kāpņu skaits kļūst nesamērīgs. Man no līdzjūtības saspieda sirdi.

"Tas ir briesmīgi, dejotājam zaudēt kājas ir līdzvērtīgi nāvei."

Es satriecos, iedomājoties, ka tas varētu būt noticis ar mani.

"Fū, lidojiet, lidojiet, nevienam netrāpiet."

Prātā ienāca kāds teiciens no Maskavas bērnības pagātnes.

Es izgāju uz skaistās verandas un apņēmīgi nospiedu zvana pogu. Ar raksturīgu pīkstienu durvis atvērās. Iekšpusē bija vēss un drēgns, pa krāsainiem stikla logiem istabā ieplūda gaisma.

"Gluži kā kinoteātrī…" – Es domāju, mēģinot izdomāt, kurp doties tālāk.

Balss ‑no tālienes nāca man palīgā:

– Irina, es esmu šeit. Atvainojos, ka neesmu šeit, lai tevi sveiktu, šodien esmu mazliet atpalicis.

Es aizgāju pie balss un atradu Henriju, kurš sēdēja ratiņkrēslā dzīvokļa aizmugurē.