Читать книгу Tu esi mana vājība онлайн
– Kas ir tas "hmm"? А?
– Jūs negribējāt palikt ar Ēriku? Tam jābūt pamatotam iemeslam, – viņa sejā saskatīju prieka ēnu.
– Kas ir ar visu to Ēriku? – Mani sāk kaitināt visi tie joki un mājieni par to, kā man vajadzētu justies ‑pret Ēriku.
– Aizmirstiet, tas bija muļķīgi," es redzēju, ka Henrijs bija samulsis. Taču viņa seju izgaismoja prieks, kas vispirms atspīdēja acīs un pēc tam izplatījās uz vaigiem.
– Kāda bija jūsu diena? – Es gribētu ātri mainīt tematu.
– Kā parasti, cīņā pret sadzīves sīkumiem – es varonīgi uzvarēju kāpnes, dušu, vairākas reizes vannas istabu…
– Tu esi mans varonis!
– Jā… Šeit es arī pārspēju plītiņu un pāris trīs katlus. Makaroni un bešameļa mērce vakariņām.
– Vau, es domāju, ka tu tikko sildi piegādes ēdienu… – es mājienu virzienā uz kastēm, kas sakrautas pie atkritumu urnas.
– Velns, man vajadzēja izvēlēties mazāk inteliģentu sievu.....
– Tagad tev būs jācieš.
Mūsu rotaļīgais flirts bija kļuvis par regulāru mūsu sarunu sastāvdaļu, un, pirms es to pamanīju, Henrijs bija kļuvis par draugu. Vismaz tā es viņu par tādu uzskatīju. Taču pēdējā laikā es sajutu ‑kaut ko jaunu, kaut ko tādu, ko nesapratu. Pēc darba es gribēju skriet mājās. Un piektdienu vakaros, kad Henrija "mīlestības priesterienes" nāca ciemos, es klīdu pa tukšo un kluso Centrālparku, līdz man sāka klibot kājas un acis sarauties.
Kādu dienu es atgriezos pārāk agri un dzirdēju, kā kāda dambrete sten, ŠĪJA bija īpaši skaļa. Man nācās iet ārā un gaidīt uz lieveņa, kamēr viņa pabeigs savu darbu. Pēc vakariņām mēs iekārtojāmies uz dīvāna viesistabā. Es vēlreiz izbaudīju savu slepeno fetišu – Henrija smaržu, kad izkustināju viņu no krēsla.
– Ziniet, šādos brīžos es jūtos briesmīgi. Es ienīstu, kad tu man palīdzi.
Bet es zināju, ka viņš melo. Šīs sekundes, kas mums abiem sniedza mājīgas tuvības sajūtu, deva mierinājuma un drošības sajūtu.
– Es arī neesmu sajūsmā, ka man nāksies nēsāt šo veco kaulu maisu," es jokojot nopriecājos.
‑– Ahahahahahah, touché," vīrietis sūkstās.
– Ko mēs skatāmies?