Читать книгу Tu esi mana vājība онлайн

Es jutu, kā man no bailēm sastingst rokas. Guļamistabā es palīdzēju viņam gultā. Viņš apgāzās uz sāniem un nopūtās, paslēpis seju spilvenā.

– Mmmmm.

No šīs skaņas man uz rokām sažņaudzas matiņi.

– Cik stipras ir sāpes? Varbūt ātrā palīdzība?

– Nevajag… Tas pāries… Just.....

– Ko?

– Dodiet man tabletes… Šeit, naktsgaldiņā.....

Es atrodu pareizās zāles un uzlieku tableti viņam uz mēles, viņš to norij.

– Es atnesīšu jums ūdeni.

– Nebrauciet… Nebrauciet

– Labi…

Es redzu, ka viņš mokās, un sāku berzēt viņa kājas un rokas. Viņš aizsedz acis un klusi pieņem palīdzību.

– Vai es varu jums novilkt drēbes? Man vajag sasildīt muskuļus.

– Ak, ne atkal…

– Henrijs, nevajag būt muļķim…

Es apņēmīgi novelku viņa bikses, atsedzot viņa tievās, bālās kājas un asos ceļgalus. Viņš paliek tikai apakšveļā un T-kreklā.

– Irina, nevajag… Tas ir briesmīgs skats, es negribu, lai tu mani tādu redzētu....

– Es nevēlos, lai tu ciestu! Apgāzieties uz vēdera.

Es palīdzu viņam apgāzties, asām lāpstiņām izspraucoties cauri muguras ādai. Viņš ir vēl vājāks, nekā izskatās.

"Kā cālis bez spalvām…" – skan manā galvā.

Es ieziežu plaukstas ar speciālo losjonu un masēju tievo kaklu, atgrūžot garos tumšos matus. Henrijs neizdod ne skaņas.

– Vai ar jums viss kārtībā? – Jā. Uzlabojas? – Man sāp mugura.

Es bezceremoniju kārtīgi aizrāvu viņa T-kreklu, lai to novilktu.

– Sveiki? Tev ir daudz drosmes, – viņš smējās, bet viņa balsī bija jūtams apmulsums. – Tu tik daudz esi darījis manā labā, tas ir mazākais, ko es varu darīt, – es apstājos, lai norītu nepatīkamo kunkuli kaklā. – Kāpēc tu sēdēji pie manām durvīm? – Gaidīju, kad tu iznāksi… – Kāpēc tu neklauzi? – Irina, ja tu domā, ka es esmu attiecību eksperts, es tāds neesmu. – Bet tu esi tik nobriedis, tev noteikti bija kāda sieviete- – es vilcinājos, cerot, ka viņš to nav pamanījis, bet viņš bija pārāk gudrs. – Iepriekšējā dzīvē? – Jā… Bija… – Un kur viņa aizgāja? – Jūs uzdodat pārāk daudz jautājumu masāžistei… – Ei, kungs, lēnāk… Es esmu jūsu sieva, man ir tiesības zināt… – Sieva… – Viņš izrunāja šo vārdu, it kā to nogaršojot. – Viņa mani pameta. Kad tu saslimu? – Tas ir ļoti nekaunīgs jautājums. Es to piedēvēšu jūsu mentalitātei, – viņš pasmaidīja. – Mani sauc par lāci, kā izrādās… – Jā, tur ir līdzība… – Runā ar mani....

Вход Регистрация
Войти в свой аккаунт
И получить новые возможности
Забыли пароль?