Читать книгу Vientuļa dvēsele raganai ar bērnu онлайн

Vismaz šeit man nav mani sešdesmit trīs, bet nedaudz vairāk par divdesmit. Nekādu hronisku slimību, kas kļuvušas par ieradumu, nekādu sāpošu muguru, nekādu sāpošu ceļgalu. Un mana figūra ir atgriezusies savā jaunības krāšņumā. Kāpēc "kā", tā ir jaunība!

– Dzīve turpinās, – atkārtoju es. – Mums vajadzētu paskatīties, kas ar to māju. Vai jūs dosieties ar mani? Kaut kas biedējošs…

Māja bija atslēgta, bet šonedēļ tajā neviens nebija ielauzies. Es neticēju pieaugušo pieklājībai un bērnu ziņkārības trūkumam. Taču fakts palika fakts, ka uz nodegušās palodzes būtu redzamas jebkādas pēdas, durvis no viesistabas uz dārzu bija aiztaisītas ar plombu, pārējie logi un ieejas durvis bija neskartas. Es pārgriezu saiti un atvēru durvis. Deguma smaka iesmaržoja man degunā.

Visa viesistaba bija izdegusi. Plikas melnas sienas, sodrējuši griesti, grīda bez pēdām no koka, betona un pelniem. No mēbelēm, lustras, televizora, stāvlampas bija palikušas tikai dažas nelielas, līdz nepazīšanai izkausētas metāla daļas. Es nedomāju, ka tā varētu būt.

Vera šķaudīja, un man niezēja deguns, un acis niezēja. Taču neērtā sajūta, kas man bija radusies, nākot šurp, – it kā es būtu grasījusies traucēt mirušos vai pretendēt uz kāda cita īpašumu, – kaut kā bija pazudusi. Galu galā, ja par to padomā, tieši šeit, šajā istabā, nesen bija miruši divi cilvēki – tā, kuras ķermeni es atrados, un viņas vīrs. Un es pēkšņi jutos mierīga.

– Kā jums klājas? – Vera pajautāja čukstus.

Es paraustīju plecus:

– Tas ir tik dīvaini. Es jūtos tā, it kā māja būtu mani noilgojusies un būtu laimīga. Es jutos mierīgāk. Apskatīsim virtuvi un pārējās istabas, ja tur viss būs kārtībā, mēs ar Oļežku šodien varēsim doties atpakaļ.

– Jūs taču zināt, ka neesat mums apgrūtinājums, vai ne? – Vera jautāja.

– Es zinu, – es pasmaidīju. – Bet šī ir mūsu māja.

Virtuve bija… netīra. Sapelējušie vakariņu pārpalikumi, smaka no atkritumu urnas, apgāztā alus pudele un izžuvušais tumšais traips uz linoleja zem tās – tas vismaz bija saprotams. Bet noputējušas skapīšu un ledusskapja durvis, netīra plīts, saplēsts eļļas audums ar dažiem traipiem… Fū. Es esmu čīkstīga, virtuvē jābūt pilnīgi tīrai. Un vēl šeit ēda bērns! Tas ir šausmīgi! Es to sakopšu. Vismaz ugunsgrēks nebija skāris virtuvi, pat degšanas smaka bija tikko jūtama.