Читать книгу Laika cilpa онлайн

Liza pagriezās. Pa plaisu izslīdēja papīra lapa. Viņa padomāja un paņēma.

– Tas ir viss, es eju! Jūs esat pabeidzis savu spēli!

Liza asi pieķērās pie spraugas. Červjakovs sāka iet lejā pa kāpnēm.

Viņa izmisīgi skatījās uz papīra lapu, bet tumsā bija gandrīz neiespējami saprast, kas uz tā rakstīts.

– ES neko neredzu.

Zem Červjakova kājām snīkstēja netīrumi.

– Deivid, es neko neredzu. Viņš nāk. Skrien prom!

"Es ceru, ka jūs neiekritāt tajā smirdīgajā bedrē, jo man nav vēlēšanās tur iet pēc jums!" – Červjakovs iesaucās un uzreiz paslīdēja un skaļi lamājās.

Ne dzīva, ne mirusi viņa nogrima pāri caurumam un sastinga, aizverot acis.

No aizmugures atskanēja šalkoņa, tad atskanēja smalkas atkāpšanās soļu skaņas, un tajā brīdī atvērās tualetes durvis.

Viņa nedaudz atvēra acis – kādu metru tālāk karājās milzīga ēna.

– Uh, kāda smaka. Man likās, ka tas bijāt tu… kas aizbēga, godīgi sakot.

Liza negatīvi pamāja ar galvu.

– Jēziņ… kaut kas sāp…

Červjakovs sastinga, it kā kaut ko sajutu. Liza pārstāja elpot. Likās, ka viņš klausījās veselu mūžību, un, kad viņš atkal pakustējās, viņa juta, ka viņas kājas ir tik nejūtīgas, ka diez vai viņa spēs piecelties.

– Vai jūs šeit atradāt kādu papīru? – Viņš pamāja uz papīra lapu, kuru viņa turēja rokā.

Viņai izplūda auksti sviedri. Tā bija lapa, ko Dāvids ielika spraugā. Viņa aizmirsa to noslēpt, pat nepaskatoties, kas uz tā rakstīts.

– Jā, tas bija tur… sienā…

Viņš paskatījās uz plaisu, no kuras izlīda avīzes gabals.

– Jā, šeit ir visas ērtības! – viņš ielauzās ļaunā smaidā. – Labi… es neiejaukšos. Kusties vien, man jau ir auksti kā sunim.

Liza pamāja.

Viņš paraustīja durvis, un likās, ka gaisma iekšā būtu izslēgta. Bija dzirdami spiedīgi soļi, kas ejot prom.

Liza ar grūtībām piecēlās kājās un piespiedās pie koka durvīm. Mana sirds dauzījās skaļi. Kāpēc… kāpēc viņa neteica, ka šie huligāni… šie bandīti gatavoja uzbrukumu? Kāpēc? Aizmirsa? Vai kaut kas savādāks? Varbūt viņa gribēja, lai viņi izjustu tādas pašas bailes, kādas bija viņa? Varbūt viņa vēlas atriebties par nicinošajiem skatieniem un aizskarošo iesauku “nerd”, ko viņa dzirdēja skolā gandrīz katru dienu? Vai arī viņu vadīja uztraukums – paskatīties, kas notiks tālāk un kā viņi izkļūs no šīs situācijas? Lai kādu atbildi viņa sniegtu uz saviem jautājumiem, tie visi izklausījās pārāk nežēlīgi.