Читать книгу Lidmašīna līdz mēnesim un gandrīz normāla dzīve онлайн

– Kas tur notika?

– Nekas. «Nekā pārdabiska,» Ērnijs klaji meloja.

– Tā ir patiesība? – Ņina joprojām sarauca pieri.

«Tā ir taisnība,» Toms atbalstīja Erniju. – Ātri iesim uz zāli, citādi kavēsimies iekāpšanā. – Toms nekavējoties mainīja tēmu. Aplicis roku ap abiem, viņš piesteidzās pie bīdāmajām caurspīdīgajām durvīm.

Ieraudzījis Anreju, kurš joprojām stāvēja pie letes ar pakausi pret viņiem, Toms apsēdās, paslēpies aiz Ernija.

Anrejs, viņu īsti nemanot, drīz vien devās uz durvīm ar uzrakstu «Tikai darbinieki» lieliskā izolācijā.

Visi apsēdās krēslos un gaidīja, kad sāksies iekāpšana. Toms uzlēca uz vietas: viņa telefons vairākas reizes pēc kārtas spēcīgi vibrēja. Tas notika, kad viņa sieva Daļa nedaudz zaudēja savaldību. Toms dziļi ievilka elpu un izlasīja ziņas. Ātri uzrakstījis kaut ko atbildi, viņš izslēdza telefonu un ielika to ceļojuma somas iekšējā kabatā.

– Tom, vai esi pārliecināts, ka tev tas tūlīt jāizslēdz? – Ērnijs uztraucās.

«Tā vai citādi, es joprojām esmu laipni gaidīts.» Pāris stulbi ziņojumi neko neatrisinās.

– Nu, kā jūs zināt… kas, ja nav noslēpums, notika? – Ērnijs gandrīz čukstus jautāja.

«Mūsu mantojums… uzkrita… nokrita no… nu… tas tagad atrodas Dālijas pagalmā…» Toms beidzot čukstus paskaidroja, cik vien spēja.

Nina skaidri sāka kaut ko aizdomāties. Atkal saraukusi pieri, viņa nopietni vēroja Ērniju un Tomu, skatoties pāri solfedžo skolotāja plecam, kurš bezrūpīgi šķirstīja žurnālu ar skandāliem un jokiem.

– Mēs gribam palīdzēt Daliai ar ziediem pagalmā! – Ērnijs jautri meloja, smaidīdams no visiem trīsdesmit diviem.

– Labi. – Pretēji Ērnija cerībām Ņina «aprija» šo atjautīgo muļķību un izņēma no pleca somas žurnālu ar tamborētiem rakstiem.

Toms noslīdēja lejā no krēsla, izstiepa savas garās kājas tā, lai tās izlīstu no krēsla apakšā nākamajā rindā (par laimi, tagad neviens tur nesēdēja), un salika rokas uz krūtīm, aizverot acis. Viņa vaļīgie mati karājās pār krēsla atzveltni kā vilnas šalle, ko uz krēsla bija atstājusi kāda vecmāmiņa.

– Es esmu līķis. Mana sieva mani nogalinās,» viņš lemti čukstēja.