Читать книгу Lidmašīna līdz mēnesim un gandrīz normāla dzīve онлайн

«Sirven ustedes comida vegetariana?» [1] – Toms neapdomīgi iesāka dialogu.

Ērnijs aizsedza seju ar rokām.

Viesmīle neatbildēja, tikai grimasēdama paskatījās no griestiem uz Tomu un viņa garo bārdu.

«Me gustaría una tasa de té [2],» Ernijs nolēma glābt situāciju. Sieviete kaut ko uzrakstīja savā piezīmju grāmatiņā. «Tres piezas, por favor [3],» Ērnijs turpināja skaidrot, cik vien labi varēja, pabāzdams trīs pirkstus uz priekšu.

Šķita, ka viesmīle viņu saprata. Ēdienkartē, kas atgādināja avīzi, viņš atrada viņam labi zināmo vārdu «paella» [4] un norādīja uz to ar pirkstu.

– Es paņemšu šo [5]. Trīs gabalus, lūdzu.

«Qu plato de casa hay en este restaurante?» [6] – Toms atkal ielauzās dialogā.

Ērnijs atkal aizsedza seju ar rokām.

«Vino de la casa,» viesmīle atcirta.

Ņina kliedza, bakstīdama dakšiņu kaut ko slidenā: vietējā paelja, kā izrādījās, tika pasniegta ar gliemežiem. Ērnijs rūpīgi izmakšķerēja no Ņinas šķīvja visus gliemežus un, ietinot tos salvetē, nolika uz galda malas.

Padzēruši tēju, kas Ernijam par pārsteigumu izrādījās garšīga un stipri pagatavota, viņi samaksāja un atstāja «romantisko» kafejnīcu.

– Vai vēlaties redzēt spoku māju? – Toms šķielēja, skatoties kartē telefonā. «Tas nav tālu, tikai dažus kvartālus no šejienes.»

«Es domāju, ka mums ir pienācis laiks doties prom,» Ērnijs atgādināja Tomam.

– Un es gribu! – Nina negaidīti skaļi un uzstājīgi paziņoja.

– Dāmas vēlme ir likums! – Toms dažos soļos līdzīgi leoparda lēcieniem, kas grasās apdzīt spēli, šķērsoja kvartālu un jau spieda luksofora pogu, ar žestu pasteidzinot atpalikušo pāri.

Pēc nepilnām desmit minūtēm viņi patiešām bija klāt. Tieši pāri ielai viņiem stāvēja slavenā rāpojošā māja.

Tomēr tas izskatījās nedaudz rāpojoši tikai tāpēc, ka neviens to nebija labojis ļoti ilgu laiku. Māja bija maza, bet divstāvu. Tas izskatījās pēc pagaidu mājokļiem okupantiem vai kā mājas, ko rūpnieki uzcēla saviem strādniekiem. Uz sienām bija pelējums ar nolobītu, izbalējušu krāsu un rūsu uz slīpā jumta.

«Man likās, ka augšējā stāva logā redzu kustību…» Toms teica kapa balsī.