Читать книгу Lidmašīna līdz mēnesim un gandrīz normāla dzīve онлайн

Ērnijs un Ņina atbildēja gandrīz vienlaikus.

– Vai mēs nekavēsimies mājās? Dālija, iespējams, nebūs ļoti priecīga, uzzinot, ka mēs kavēsimies,» Ērnijs bija noraizējies.

– Muļķības, tikai stunda, tad ātri iesim, brauksim pa šoseju ar vēju! – Toms aizdegās. Viņš jau metās uz eju, vilkdams aiz sevis somu, Ērnijs un Nina tik tikko spēja sekot viņam līdzi.

Toms iegriezās kādā alejā. Uz senas vienstāvu mājas, krāsotas ar baltu un koraļļu krāsu, virs ļoti senām durvīm, kas izgatavotas no veca lakota koka, bija zīme, kas pīta ar savvaļas vīnogu kātiem, veidojot nosaukumu, kas sastāv no koka burtiem, kas izskatījās kā slikti bijuši sabojāts dažu laikapstākļu katastrofu dēļ, grūti noteikt, gandrīz neiespējami.

– Lieliski, šī vieta joprojām ir dzīva! Ejam uzkost, es esmu izsalcis kā vilks, un tu?

– Tom, vai esi pārliecināts, ka tā ir laba ideja? Varbūt apsvērsim kādu restorānu uz galvenās ielas? – Ērnijs ierosināja.

– Biju šeit, vieta ir lieliska! Bija pavasaris, mēs bijām jauni un bezrūpīgi… – Toms iegrima atmiņās, uz īsu brīdi aizmirstot par bada sajūtu. Bet viņa vēders skaļi norūca. – Man riebjas centrālās ielas, tās ir tik… trokšņainas…

– Labi, labi, iesim. «Nina acīmredzot nolēma, ka vieglāk būs vienoties ar Tomu, nekā mēģināt viņu pārliecināt.

Iestāde, kā Ernijs paredzēja, neattaisnoja Toma cerības (vai atmiņas). Ne pārāk tīri galdauti «dekorēja» lētos plastmasas galdus. Uz grīdas, kas klāta ar nolietotu linoleju, šur tur bija izlijušas vīna peļķes, kas izdalīja jūtamu smaku.

Toms, Ernijs un Ņina paņēma vistīrāko, vienīgo līdzeno galdu stūrī pie loga, ko rotāja putekļains mākslīgais zieds.

Resnā viesmīle priekšautā no lēta auduma nosvieda uz galda ēdienkarti, kas bija kaut kas līdzīgs laikrakstam.

«Man likās, ka es šo vietu atceros pavisam savādāk,» Toms kautrīgi atzina savu kļūdu.

«Toreiz droši vien bija savādāk, viss mainās,» Ērnijs viņu mierināja. – Nu labi, dzersim kafiju, ēdīsim paelju…

Blakus viņu galdiņam zīmīgi parādījās liela viesmīle, kas klusi skatījās uz griestiem, no kuriem karājās zirnekļu tīkli.