Читать книгу Lidmašīna līdz mēnesim un gandrīz normāla dzīve онлайн

«Vienkārši apsoliet par to nestāstīt Dālijai.» – Toms diskrēti piemiedza Ērnijam, atgādinot, ka Ņinai pagaidām nevajadzētu stāstīt pārāk daudz.

Ņina tomēr atkal apstājās, rādot ar pirkstu uz šīs nu jau citas, gluži modernās mājas jumtu. Šoreiz viņa nevis kliedza, bet smējās.

Arī Toms un Ernijs apstājās un paskatījās uz jumtu. Viņu jaunā draudzene, ar rokām paceļot svārkus, dejoja stepa deju.

«Parastiem spokiem nav paraduma pamest ēkas, kurās viņi dzīvo,» Toms noteica tādā tonī, it kā viņš savas skolas audzēkņiem pastāstītu kādu vēsturisku faktu. «Tas ir kaut kāds… traks spoks,» viņš rezumēja.

Pa to laiku spoks uztaisīja vairākas piruetes, it kā dejodams solo numuru baletā, un, paņēmis skriešanas startu, nolēca no jumta ar galvu uz leju, kā iesācējs peldētājs no baseina malas. Ienirusi asfaltā, dāma kritiena vietā atstāja tumšu pēdu, kas, protams, izskatījās pēc izlietām asinīm.

«Viņa noteikti flirtē… tikai ar kuru no mums…» Toms skaļi domāja, skatīdamies uz traipu.

«Varbūt viņa saprot, ka tu esi uz kaut ko spējīgs… savā ziņā…» Ērnijs ierosināja. – Vai spoki kādreiz ir mēģinājuši ar jums sazināties? – viņš jautāja tieši.

«Vecā pilī bija viens interesants incidents,» atzina Toms.

«Esmu pārliecināts, ka arī tā bija «dāma», " Ērnijs iesmējās.

– Tev ir pilnĪga taisnība. – Toms arī pasmaidīja.

– Un ko tad tu izdarīji?

– Tātad, es uzzīmēju vairākas rūnas. Tas viņai palīdzēja mazliet nomierināties… vai pareizāk sakot, mazliet nomierināties…

– Ā… vai tu tagad nevēlies darīt to pašu? «Tev vienmēr visās kabatās ir krīta gabaliņi,» Ērnijs ieteica.

Toms iebāza garos pirkstus džinsu kabatā un patiesībā izvilka krīta gabalu.

Apkārt vietai uz asfalta viņš uzzīmēja kaut ko, kas atgādināja kompasu – apli, kas bija apzīmēts ar dažāda izmēra rūnām.

– Dusi mierā, mazulīt [8]. – Toms nospieda rokas no krīta, viņa kontūras pazuda no asfalta līdz ar traipu.

«Es nezinu, kā viņa turpinās vadīt savu dzīvi pēc nāves, bet viņa noteikti mūs vairs nevajās.»

«Es tev ticu,» Ērnijs sacīja, lai nomierinātu Ņinu, kura pasmaidīja tā, it kā viņu patiesi uzjautrinātu viss notikušais, taču joprojām izskatījās bāla.