Читать книгу Viņa īpašums онлайн
– Pietiek!– es viņai aukstasinīgi saku.– Tev jāaizmirst sava pagātne!
– Tas nav viegli! Ja tā padomā, varbūt visiem būtu labāk, ja....
– Vēl viens vārds, un es tevi aizturēšu, tieši šeit, lai tevi apklusinātu!– Es viņai pasmaidīju.
Man patīk skatīties, kā viņa sārtojas. Viņas apmulsums mani uzbudina. Viņā ir kaut kas tik atšķirīgs. Un tas ir kaut kas, kas mani piesaista....
– Gotta get home!
– Jau?" viņa pārsteigta sacīja.
– Ja būsi laba meitene, tu pati varēsi apmeklēt šādas vietas, bet tikai ar sargiem!– Es viņai saku.
Es pamanu, ka Marats tuvojas man ar telefonu rokās. Viņš izskatās ļoti nelaimīgs. Man ir sajūta, ka šis zvans neliecina neko labu.
– Sergej! Demjans zvana!– Marats teica.
Velnišķīga elle. Atrast laiku, lai piezvanītu. Es pacēlu klausuli un atkāpjos malā. Marats palika aiz muguras, lai pieskatītu Ritu, un aizsūtīja pie manis divus miesassargus.
– Demjans!– Es neesmu laimīgs.– Kāpēc jūs zvanāt?
– Kāpēc jūs nenodevāt preces? Vai jūs saprotat, ko darāt?
– Es tev teicu, ka viņa ir mana, un par to nav jādiskutē!– Es runāju nopietni.
– Vai tu ar viņu gulēji?
– Kāda starpība? Šī meitene ir mana!– Es viņam pavisam nopietni atbildu.– Iljass to nesaņems, lai ko viņš censtos darīt. Par to, kas ir mans, es saplosīšu jebkuru!
– Tu esi traks! Jūs saprotat, ka pat es nevaru jums palīdzēt!
– Man nav vajadzīga palīdzība!– Es viņam atbildu.
– Tev nevajadzēja to darīt!– sacīja Demjans un pārtrauca zvanu.
Tas neko nemainīs. Viņa ir pieņēmusi lēmumu palikt ar mani, bet viņa par mani neko daudz nezina. Es sākšu risināt Demjana problēmas, kad tās radīsies. Es eju atpakaļ pie galda, kur joprojām sēž Rita un skatās uz Maratu. Man viņa jāved mājās. Tur viņa būs drošāk nekā šeit.
– Celies augšā!– Es viņai negribīgi saku.
– Bet…" viņa saka.
– Dari to, ko es teicu!– es viņai kliedzu.
Es noķēru viņas nobijušos skatienu. Mēs klusībā izejam ārā. Rita iekāpj mašīnā. Marats aizver aiz sevis durvis un aizšķērso man ceļu.
– Kas tevi ir pārņēmis?– Marats saka.– Kāpēc tu to izcelies uz meiteni?