Читать книгу Viņa īpašums онлайн
– Šodien tev būs jāpavada diena gultā, rīt viss beigsies! Sakopiet savus spēkus! Jums tiks atnestas brokastis....– teica Jana.
Kā dīvaini.... Agrāk man nepatika klusums, bet tagad tas ir īpašs. Klusums mani padara miegainu....
Silta roka pārskrien man pāri sejai. Tas droši vien ir sapnis.... Bet, kāpēc tā ir tik laba sajūta… Es atveru acis un ieraugu Sergeju sev priekšā. Es uzlēcu un atkāpjos no viņa.
– Sergejs?– Es saku, skatoties uz viņu.– Ko tu šeit dari ....
– Apģērbties! Tu iesi ar mani… – viņa man mierīgi saka.
– Uz kurieni?
– Pastaigāties!– viņš atbild
Es pieceļos no gultas. Es eju pie garderobes. Izvelku apakšveļu, džinsa kleitu un baltu T-kreklu. Apģērbjos. Sergejs stāv man blakus un skatās uz mani.
– Sakiet, kur mēs ejam?– Es viņam jautāju.
– Just get dressed....
Es sekoju Sergejam lejā un iznāku pagalmā. Spilgtā saule spīd man acīs. Es atplecu acis un atradu sevi uz Sergeja krūtīm. Tas ir mazliet neērts.... Vienkārši nekautrējieties.... Sergejs atvēra automašīnas durvis un iesēdināja mani aizmugurējā sēdeklī.
– Braucam!– Sergejs pavēl.– Marats, ieskaties dokumentos....
Es atliecos un paskatos pa logu. Pirms manām acīm mirgo mājas. Es nekad agrāk neesmu bijis šajā pilsētas daļā. Man tas ir kā ceļojums uz nezināmo un atpakaļ. Veikali, ziedu veikali, maiznīcas, apsverot un iegaumējot ceļu. Nav jau tā, ka viņš mani vienmēr turēs ieslēgtu....
– Mēs esam šeit!– atbild šoferis.
Automašīna apstājas blakus kafejnīcai. Es skatos pa logu, bet neatpazīstu šo vietu. Mēs izkāpām no mašīnas un iegājām iekšā. Apsargi sekoja mums, ne soli atkāpjoties. Mēs apsēžamies pie brīva galda.
Es apsēžos malā blakus Maratam. Man jāsaglabā distance no Sergeja, jo mans ķermenis vēlas turpināt. Blakus viņam man ir grūti savaldīt savas emocijas… Pasūtu saldējumu un karstu ogu tēju.
– Vai tev tik ļoti patīk saldējums?– Viņš jautāja.
– Vai tas ir slikti? Visi mīl saldējumu…
– Ehm…" viņš pasmaidīja.
– Zini, tētis un mamma… – viņa sāka viņam stāstīt, nolaida galvu un apstājās. Man sāp atcerēties to visu. Šajā stāstā nav laimīgu mirkļu. Tas ir kā Pelnrušķītes stāsts, tikai daudz sliktāks. Sergejam bija taisnība par vienu lietu, neviens necentās man palīdzēt, it kā tā tam būtu vajadzējis būt. Un tagad man vairs nav neviena. Mana mamma pazuda bez vēsts, un es nezinu, kur viņa tagad ir. Iespējams, viņa ir aizbēgusi no mana tēva, bet ne no manis. Viņas dēļ viņš visu šo laiku ir uzmācies uz mani.....